Pikai 7 gadi

Tā tas viss sākās pirms septiņiem gadiem mūsu mājās ieradās Mētra un Pika..

.. lai gan, vai tieši tad? Vai jau tad, kad maza būdama nesu mājās katru, kā man škita bezpajumtes, kaķi un suni?.. Vai tad, kad mana mamma to vairs nevarēdama izturēt, nopirka man pirmo suni - bezgala gudru un skaistu krancīti, pēc izskata līdzīgu melnbaltam šeltijam..Mēs ar Čitu kopā pašmācības ceļā apguvām suņu apmācību, jo savā pilsētā nekādu kinoloģisko organizāciju toreiz nemācēju atrast, un vai maz tāda bija!  Nepietiekamu zināšanu dēļ, ļāvu Čitai skraidīt savā vaļā meklēšanās laikā, un kā rezultātā pieņēmu pirmās kucēnu dzemdības savā mūžā. Man toreiz bija 15 gadi. Viss noritēja gludi, paldies dievam! Bet mana māte, pārrodoties no darba mājā patiesi bija šokā, kā es viena ar to visu tiku galā.. Varbūt jau tad man vajadzēja saprast, ka jāsaista sava dzīve ciešāk ar suņiem, bet toreiz nesapratu..

Sapratu to tad, kad 10 gadu vecumā aizgāja pāri varavīksnes tiltam mūsu ģimenes bokserīte Donna. Tad es pēkšņi sapratu, ka vairs nekad negribu dzīvot bez suņa! Un, ka negribu, lai man būtu tikai viens suns! Un sāku apmeklēt izstādes un meklēt savu suni, savu škirni.

Kādā izstādē ieraudzīju palsu franču buldogu un neticēju savām acīm - vienmēr bija patikuši franču buldogi, bet izrādījās, ka mēdz būt franču buldogi "boksera" krāsā"! Jautāju suņa īpašniecei, kad šim sunim būs kucēni un cik tāds kucēns maksās... kad viņa man pateica summu,  man pamira sirds!, bet drosmīgi teicu, ka pirkšu!  Un cītīgi sāku krāt naudu. Un turpināju apmeklēt visas izstādes, un skatīties uz šo suni uz citiem franču buldogiem. Izlasīju visu, ko varēju nopirkt, par šo škirni, cītīgi lasīju i-netā, un pagalam iemīlējos škirnē. Un, kad gandrīz pēc gada piedzima pirmais Latvijā bēšo franču buldogu kucēnu metiens, es jau izmisiīgi zvanīju un biju gatava to nopirkt jau trešājā dienā kops dzimšanas! Manu satraukumu var saprast - metienā bija tikai viena meitene! Baidījos, ka viņu atdos kādam, ko pazīst jau sen, kādam audzētajam, vai ārzemniekam! Man pēc tam teica, ka tiešām gribējuši pārdot uz ārzemēm, bet es esot bijusi tik neatlaidīga, kā muša un ... tā mēs braucām pakaļ manam dārgumam!

Bet, kad mans vīrs šo dārgumu ieraudzīja viņš kategoriski uzstāja, lai atmetu savu iedomu - jo kucēns bija tāda krāsā kāda raksturiga vācu aitu sunim - visa mugura un pleci bija ar melnu spalvu! Es ietiepos, ka vienalga viņu ņemšu! .. juridiski tika panākta vienošanās, ka ja kucēns nemainīs krāsu, tiks atmaksāta daļa naudas, bet mani tas viss galīgi neinteresēja - man bija mans dārgums!!! Un es dīvainā kārtā ticeju, ka viss būs labi! Un vēl dīvaināk ir tas, ka arī bija - aptuveni četru mēnešu vecumā Pika "pārziedēja" un palika koši ruda!

 

Pika ieradās mūsu mājās 2006.gada 13.aprīli ..

..un izauga kopā ar savu sirdsdraudzeni Mētru. Par to, kā pie mums ieradās Mētra būs cits stāsts..

 

Bet šodien nedaudz bilžu iz Pikas kucēna dzīves!

 

 

Write a comment

Comments: 0